Sajūtas

Es nebiju akmens dievs,
Kas nolikts upei pie krasta.
Ko lūdz...

Mana sirds naktīs lūdzas,
Mana dvēsele nemitīgi sūdzas.

Tās rētas... Ko atstāj dieva pēdas.
Tas sāls un pārejais. Tik dziļi ēdas!

Bet akmens dievs pie upes krastā stāv,
Tam nevajag... Tas ciets, tā mirdzums blāv,
Tam nesāp, tam ne dzīvot, ne mirt.
To nevar nekas un nekur vairs šķirt.

Kaut būtu es akmens dievs
Kā priekšā daudzi lokas.
Tas neizjūt to, kas mokas.

Kaut būtu es akmens dievs!
Tad izbeigtos ir sirds, ir mokas.