Vientuļniekam

nakts kad zemi apsedz, kluss,
liekas, ka pat ēnas dus,
tikai vientuļnieka skatiens,
atkal logā manā raugās

gribas pajautāt – kur biji,
- kādus ceļus šodien gāji,
- kāpēc tieši šovakar,
- mēmos stāstus pīnē vij?

vakars melns pār zemi tumst,
tavas acis atkal skumst,
mēms un akls lai paliek skatiens,
mēms lai paliek pieskāriens

mēmus vārdus lūpās lieku,
melnu dedzu logā liesmu,
nakts lai apskauj tavus plecus,
mēmos palīdz savīt stāstus