...lietus [laikam dīvains]

pār mani tāds kā atklājumu lietus lija,
ne vakar, aizvakar,
ne gadsimtenī pagaišā,
bet tieši šorīt...
- ticiet?
- es pati neticu,
- bet tā ar bija

es sapratu, ka man ir tikai tādu pāris,
tādu īstu draugu,
to domas, jūtas, noslēpumus
glabāju kā acuraugu,
ar viņiem kopā sadedzinu naidu,
un dusmu mīklai piemirstās man pielikt raugu

un ikdienība?
tā jau nav nemaz tik skarba,
nav jāstreso kad atnāku no darba,
tik jāpadomā, ka uz zemes neesmu viena
un sabrūk,
sabirzt vientulības siena

tad par ko tad gausties,
pa dzīves zebras melno strīpu tikai rausties?
no ikdienības džungļiem jābrien ārā
un visiem jāpastāsta, ka es esmu,
tepat, jums blakus,
tāpat kā jūs
es savu dzīves nastu nesu