Dzejolis lietainā pēcpusdienā

Lietuslāses man uz sejas
kriit un pēc tam lejā veļas;
krīt un veļas, krīt un veļas,
liktenis par mani smejas...

Vai tās tiešām lietuslāses,
izdomā kurš mani pārspēs?
Nē, tās tomēr asras manas,
krīt bez mitas skanēdamas...

`Kādēļ, cilvēk, raudi šorīt?`
asara man atkal norit,
un es pats tad apdomājos
iemeslus, bet asras stājas...

Vai par dzīvi? Vai par nāvi?
Vai par to, ka mani skāvi
Tu, ak, bezcerība, lielā?
Asra atkal nokrīt sniegā...

Ne par dzīvi, ne par nāvi,
ne par to, ka mani skāvi.
Es par mīlestību raudu,
ne par darbu, ne par naudu...

`Cilvēk, neraudi tik ļoti!
Tas ir labi, ka Tu jūti.`
Arī man jau prāts to saprot,
bet kā sirds ar to lai aprod?