Mana dzīve

Te – lekcijās – es vadu savu dzīvi,
Te – universitātē – kļūstu vecs;
Te māca izmantot man katru brīdi,
Te nepalīdzēšot man drauga plecs...

Tai lielā dzīvē, kas pēc šitās nākšot,
Kad izglītoties beidzis būšu es,
Tad būšot spējīgs dzīvi vadīt augšup
Un visu nederīgo projām mest.

Bet kas lai zin, vai tiesa tā vai māņi,
Ko profesori gudri māca man?
Vai nebūs vairāk tie nekas kā sārņi,
Kas tik vien kā man ausīs gudri skan?

Tas tomēr jānoskaidro būs man pašam,
Ir jāprot pelavas no graudiem šķirt;
Ir jāiet cauri dzīvei, jābūt drošam,
Ar smaidu sejā varēšu tad mirt!