Viņš un viņa (I daļa)

Tur tālajā pasaku pašu valstī mītošajā,
Mežos, ziedos, putnos - romantikā grimstošajā
Šķiet, jūras zilums ir zilāks, pat saules zelts,
Elpot vieglāk, mīt gaisā kas salds.
Jūt daba un sirds, ka pasaule šī dzīva,
Tās atbrīvotā dvēsele šajā pasakā brīva.
Vieta, kur stājas laiks, mirkli baudīdams,
Vējš manāmi glāsta, proti, ka smaidīdams.
Kā jau pasakā pieņemts - visās, ne man daļa,
Arī šajā karaļvalsts grezna, plašumiem vaļa.
Stāv lepna pils gadu tūkstošiem stalta,
Zemnieki, turīgie un pārējā tauta.
Skaista ir dzīve vietā šai, kur dzestrums mīt,
Tā ir vakar, šodien, kas zin, vai arī rīt.
Cerība šeit ir tā, kas cerēt nevienam neliek,
Būt te, ar to laimes vien pilnības mēros pietiek.
Mazliet nostāk no laimes pilnās vietas ēnā,
Kāda meitene lūkojas naida acīm sērīgā zēnā.
Nedomāju, ka atrodamies tepat, kur stāsts,
Pārvijies ir mīlas stīgu pārņemtais lāsts.
Jo drūmāks satumst jaunekļa skats pār dievieti viņa,
Satriec sirdi šīs dievietes pretēji mīlai pretīgā ziņa.
Tur puisis viņas roku, sniedzoties pēc lūpām kvēlošām,
Viņš zina, ka iespēja pēdēja vēl skūpstīt savām degošām.
Bet nelaiž vairs klāt, nav vairs viņam dievietes rūpes,
Viņa ir citam, pārņem asaru pavadošas sāpes.
Viss ar to beidzies, teikt ne vārda nevēlas,
Sabrucis dvēseles dziļumos viņs nosēdas.
- Vai kaut sekundi mani mīlējusi esi? - vārdi pēdējie viņai,
Bez atbildes pazūd atstājot puisi tukšajai skaņai.
Nespēdams turēt sevī, skan kliedziens baiss,
Ir piejaukta inde, skaidrojums kādēļ tāds gaiss.
Nolādot visu, sevi un būtību pasaules prasto,
Dzird jau nu kliedzienu puiša otro.
- Kādēļ dusmas pārņem mani, ja vēl mīlu,
Es sirds viņas vēlmes ne reizi nepievīlu.
Vai atteicu es kādreiz glāstu kādu, teic man,
Vai nesolīju būt vālodze, kas rīta logā viņai skan?
Ar viņu pašu, zaudējis sevi, kas cits vēl bija,
Aizskalojās mana dvesma, kad rīta lietus lija.
- Lai mīla zustu, vēlos ciest un sāpes baudīt,
Uzticēties tik vien sev, ar sevi vārdus pārmīt.
Jel nosper, zibens, mani, lai domas dzītu, -
Viņš kliedz nevēloties nākamo, jau sāpju rītu.
Domas piepildoties sprakšķ zibens kā dusmās,
Sper zemē, tās prasītājā, kurš dvēseli šķērž plaisās.
Guļ nu puisis bezsamaņā, bet uz laiku domās tīrs,
Aiz galvas viņa stāv līdzīgs kāds spēka pilns vīrs.
Bet laikā tai pašā jau pilī, pilnmēness nakts,
Valsts galva, karalis, tā teikt, tronī sēž uz vakts.