Skumjas

Tādas laimes vairs nebūs,
Ko bija lemts man piedzīvot.
Un tomēr spiež šī doma,
Pasakās man dzīvojot.
Attopos jau beigās vientuļs
Es - valsi dejojot.
Sevī paslēpies un skumjš,
Tev stulbi piedodot.

Pat no mazā lauskas gabaliņa,
Kas mana sirds ir palikusī.
Krīt šī lauska pēdējā,
Tā man dzīve atlikusī.
Un kas vainīgs ir šais jūtās,
Kuras saldi apbūra?
Pareizi - es pats,
Man jau mīla iedūra.

Iedūra pat nemanot,
Nazi pilnu sāpēm.
Un laukā to izraujot,
Sirds mesta tiek pa trepēm.
Bet nepietiek Tev vēl ar to,
Bija jāiesper tai sānā.
Kādēļ mani izmanto,
Kad jūtas pirmajā plānā.
Es pazaudējis visu,
Kas bijis man agrāk.
Un pa kādām pēdam ejot
Justos es labāk?
Manīm sāpot,
Sāp dvēselīte kāda.
Kas tavā vietā,
Mierina, jaunu ceļu rāda.

Ceļu, kas atved atpakaļ
Pie domām par tevi.
Cik sirdis lūzīs vēl,
Slēpjot sevi...
Sāp, šis gabals no sirds
Un dvēsle moka sevi.
Un klepojot es vēlos,
Izklepot tevi!!!!!!

Un smagākie brīži
Ir pieķert sevi.
Zinot to,
Ka vēl mīlu tevi...