Prelūdija

Kārtēji apmestais loks, un vairs viņš nezināja.
Ka pats viņš bijis tas, kas ilgi sevi sāpināja.
Kam celt šīs smilšu pilis, tāpāt tās vējā brūk.
Vai jēga smiltis skart, viņš zin, ka dzīve jūk.
Tovakar, durvīm atveroties, likās sargenģelis ienākam.
Tas smaids, tās acis juta sirdī ieduram.
Tik nemanāmi apreibstot, un slepus līdzi lidojam.
Un klaviernotīm maigajām pirmo dziesmu spēlējam.
Un mežmalā, kur ieklausās tauriņskūpstu asarās,
Vēl šodien jūt, ka dzima, abu sirdīs saķērās.
Viņam acis vērās cietin ciet, jo sapnis bija aizsācies.
Un saldās baltvīna pilēs cerību ziedā ievācies.
Smaids, kas pirmais, manu zaķēn, tavs, kas manī lējās.
Kad pieskārās tik maigi, abi mīļi smējās.
Viss vien baltā miera krāsā, kas abus baltā segā sedz.
Un liegi, tik skaisti pāri zvaigznes pārlidojam redz.
Tik tak, laiks ir stājies, loks nu atkal noslēdzies.
Rokās nazis, ak tas pats, ar sevi viņš ir cīnījies.
Viņš ienīst sevi ļoti, uz vārdiem vēlreiz nolādies,
Kas pērn ar jūras viļņiem atbildēs ir izteicies.
Ir miers un ir kluss, domāja redzot asinis savas.
Kas līdzi viņa ēnai steidz satikt elles pļavas.
Un mirkli pirms aizejot, apkārt tauriņs mazs tur spirdz.
Smaids, un pašnāvība beigta, bet tauriņskūpsts vēl mirdz...
Mīļā, tauriņš vēl lido...