Tumsa kā nezāle paliks.

Izbeidzās tumsai melnās krāsas,
Pamodās gaisma kristāla kalnā.
Pazuda tumsa pelēkā sarmā,
Sadevās atkal rociņās māsas.

Kā dimanta saitiņa tām Baltijas jūra,
Kas satur un vieno tās visas kopā.
Tas vienreiz jau bijis, kad sirdī dūra,
Tumsa ap sevi ienaidu kūra.

Kā nezāles tā neiznīka,
Bet vēljoprojām kalnā turas.
Tik tumsai varenība panīka
Un tagad klusībā tā buras.