Atkala---

Acis nelūkojas acīs
Tai brīdī tava sirds līdzi manai mirs
mani bezgalīgie atmiņu atomi
Trīskārši tavā sirdī sadegs.
Es aiziešu...
un spiedoši mentālā gaisma sairs.

Dzīve- mana atmiņa- lēnām izdeg.
Un nāves naktī mirdz kā maigais mēness.
Kur gan es ņemšu mierināties?
Koku galotnēs, kur mirušas dvēseles auž pelēkus pinekļus?

Savos locekļos sapinusies, aizmirsusies,
sēžu pati uz sava pieminekļa.
Un smaržoju rudens dzestro gaisu;
nekō nejūtu...
pelēka aktivitāte, skaudra atmiņa.

Es neraudu,
Lietus raud manā vietā.
Un lēnām manu acu priekšā bedre veidojas.
Sajust un mirt, vai vēl dziļāk ar` var nirt?

Atnāc, mana baskājainā pasaciņa, atnāc
un apsedz mani, man ir auksti...
ar savas karstās dvēseles elpu
es pārraušu tavu stingumu, un kā nākusi šai pasaulē,
es aiziešu mūžībā.

Tomēr dzīve man pakaļ vēl joņo, savu saturu grib vēl manī liet ...