Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
nekas
Trauksme un iekšējs haoss,
Cilvēciski pamatprincipi, Svētlaimīga šķietamība, Psihisku traucējumu intensitāte un apjoms. Arvien ļaunāk mani sāk vajāt balsis, Kas pastāvīgi majo manī, un jūtu, ka kļūstu par zaudētāju nemitīgajā cīņā ar drausmīgu spēku, pār kuru man nav nekādas varas. Es pilnīgi ieraujos sevī, Nespēju sev atzīties, ka tiecos būt viena. Un atkal es izjūtu smieklus, Pagriezos uz to pusi, pa retam censdamās apslēpt spējas bailes. Es saruku arvien mazāka, kamēr kļuvu tik sīka, lai mani nevarētu neviens ieraudzīt. Mani pamazām skauj klusuma viļņi. Pasaule pasaulē- mana pasaule. Tajā nav nedz robežu, nedz ceļa rādītāju. Te nav žēlsirdības, ne palīdzības. Te nav saules un nemainās gadalaiki. Šeit ir tikai ziema, bezgalīga ziema. Kur vien paver acis, nav redzams gals šai posta vietai. Acis ir ciešanu pilnas, un pasaule ir zudusi.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|