bet viņi bija lukturi un tik skaisti

Viņi karājās kokos kā lukturi,
Teica kāds zēns-
Kaili, bez kupoliem,
Līdz kokiem apbira lapas.

Tavs smilšpapīra maigums
Saudzīgi apbružā
Ķermeņa šūnas rītos no iekšpuses, [es atceros]
mati kā pārsmalka
Dzeloņstieple
Kaisli velk kaklā rievas
Sārtas.
Mans karali smalkais, ercenu kārts,
Tu esi uzzīmēts-
Līdz atnāks ziema-
aiztecēsim izlietnē mēs-
ar elpām un nopūtām sedzoties,
kaili, bez gaismas-
kā dārza lukturi kokos
kur svētku nav
sen.