Ceriņi

Ko mēs zinām?! Neko!
Neko par to, kas nāks!
Mēs rutīnas tīmekļos ieķērušies –
Viendienīši, nelgas,
Kas sen jau aizmirsuši par jūras selgu
Un viļņu dejām!

Ko mēs zinām?! Neko!
Par savu nākotni un dienām,
Kas sekos pēc negaisiem, sniega vētrām?!
Kas rīt ar mums būs?!
Kas dzelzi pārvērtīs zeltā
Un asinis vīnā?!

Es redzēju Tevi sapnī tik nelaimīgu -
Asaru pilnām acīm.
Ne vārda nesapratu, ko teici, noskūpstīju -
Un... ceriņi uzplauka ziemā.
Sirdīs vairs nebija miera.
Tās cerību pilnas, trīsēja priekā.

Ko mēs zinām?! Neko!
Iedomātās trajektorijās pāri dzīvēm slīdam.
Iedomātos spoguļos spoguļodamies,
Izkopdami savu tēlu.
Akli un egoistiski aprakdami cerības
Zem šīs dienas velēnām!

Es redzēju Tevi sapnī tik nelaimīgu -
Asaru pilnām acīm.
Un manā sirdī atkusa sastrēgušais ledus,
Atkāpās ziema..