No manas sarkanās klades

Vēl naktī Tu biji mana, bij vienalga, kas notiks rīt,
Tad jau kad pulkstenis zvanīs, viens otru mēs varēsim nepazīt.

Vai ar vienu nakti mums pietiks? Varēsim aizmirst mēs to?
Varbūt laiks vienkārši abus mūs neķītri izjoko...

...Grūta ir mozšanās, drūms ir rīts,
kā bedrē dziļi, dziļi krīt,
morālās paģirās sirdsapziņa.
Itkā jau nav par daudz nekas ņemts,
vien dvēsele stulbā atpakaļ vemj,
to pašu mazumiņu

Atkal citas sejas smaidot pretīm tev nāk
Par jaunu kripatu brīves sevi pieķer tu sapņojam..

...Tāda tā brīvā mīla, kad laimes kripatas zog.
Diemžēl pie tādas dzīve mums arī ir jāpierod.


P.S.Interesentiem siem dzejoļiem no sarkanās klades ir arī melodijas.Turpmāk būs vēl.