No sarkanās klades...

Viņa teica, katru uguni apiešu, jo kādreiz apdedzinājos.
Tad kamdēļ jaunu milzu sārtu sakur pati tā?
Laikam domā sadegs kāds cits savu cerību slāpēs...
Bet vai pašas sakurtās liesmas šai skaitulei nesāpēs?


###

Starp likteņa akmeņiem saberztas jūtas, saberztas jūtas un sirds.
Dvēselē puto un virst.
Jo nākas pa kripatai salasīt, to ko mēs saucam par laimi.
Un viss top samākslots, neīsts, smaidi kā ziedi vīst.
Dzīve pati sev nemanot, rada vēl vienu akmeni.
Pret kuru cita sirds sitīsies kā muļķe meklējot laimi,
Līdz arī viņa sapratīs,ka jātop par akmeni ir,
Vienkārši jāpārakmeņojas.
Atkāl viss samākalots, neīsts. akmens sirdī rētu grūti cirst.
Bet dzīve, ai trakā, tu zini, tādām sirdīm vienaldzīgie dzimst.
....nu labi, lai .viss ir tik samākslots, nu labi, lai ziedi vīst
Vien dzīve trakā man saki, kamdēļ tev tik daudz akmeņu...