balāde pēcpusnakts murgiem

Vēlējos nirt dziļi
Tavu melno matu upēs, bet
plosts avarēja krastos sliktu sapņu

Tev savu gulbja dziesmu dziedu,
katra rinda, katra nots, katra takts-
neizsists sirdspuksts, nesacīts vārds

vienmēr bēru sārtā sevi sadedzinu-
tik daudz ir dzīvi mirušo, patiesi,
Pēc sēra, pēc mēra te dvako
Sirds, mehāniskā, plastiskā izbeidz reiz sisties!
Vēl beidzamo reizi mēģinu neelpot-
indespilns vīraks šis- Krematorija dūmi.

tik postoši zūd planēta mums,
Smaržas un krāsas- gaistošās
Izplūdes gāzu nokostas.
Starp laika dūmaku dusam,
Nav dārgumu, ko varavīksnes galā rast.
kaut kur nebūt aiz dendrārija klusi sāpes riju
Un spārnus noroku aiz stūra-
Tur, kur pirmais trolejbuss.

Līdz janvāra beigām gaidīju,
nu negaidīšu vairs
Līdz ziemas saulgriežu bērns
Klusi prom slīdēs vasaras saulgriežu naktī.
es ceļošu tālāk

vari nākt tagad, mans Iedomu Eņģel,
Himalaju himnu serenāde, pusnakts Dievs,
Turi mani savās skavās,
Sedz mani plūškoka ziediem un rūpnīcu dūmu plīvuriem,
nes lejup.

tik nogurusi, tik bezgalīgi nogurusi,
bezspēcība.
gaidi mani zem pusnakts saules,
varbūt dejošu, dziedāšu vēlreiz
Un smiekli vēlreiz
Būs atbalss kaut kur

es centos ticēt,
kā centos ticēt savam sapnim, sev
kā vēlējos dzīvot- bet nu mājup eju,
kur mīla ir vairāk
kā četru burtu vārds

skūpstot atmiņas par tavu pēdējo labasnakts vēlējumu,
es gaismu saredzēt sāku...