dienišķā pastaigā pa veciem kapiem

Vakars lēni pār Rīgas panorāmu kāpj,
Arī pār torņiem,
Pār dzīviem un miroņiem.
Vakars lēni pār kapličas slieksni rāpjas,
Vakarā lilijas baltas nomelnē,
Kroņlukturos tukšos degs gaismas.
Vismaz tava mēle nekad man nemelos.
Rokas saliktas lūgsnā dus,
Vienmuļā un tālā, senā, nezināmā.
Vakars simts mazu meiteņu galvas melnsprogotās
grezno violetiem lokiem.
Melnu meiteņu rindas bariem uz kapsētu brien,
Spēlējot „māsas- nāves priesterienes”,
„sāpju karalienes”.
Vakars mierina, vakars ciena
Naivos, vārgos un mirušos,
mazus bērnus.
Un kapu meiteņu miršu vainagus
Apbirušos.
Rokas lūgšanā salieku,
Pār nakti, pār dienām, kas nenāks
Klusi aizlūdzu.
Tumsā, pie kapličas esot.


_________________________________________________________________________ ____

Vēlamā intonācija lasot: ar vieglu ironijas piesitienu