dzeloņdrātīs iekāries rīts

Rīts
Dzeloņdrātīs pakāries rīts.
Sīc kā slīcināms kaķēns, kā spīts,
Kā bērnišķība,
logam netīram uzpūstā dvašā,
ledusaukstās plaukstās.
Kas ir viss, kas man ir?
ļauj ne- saredzēt,
ļauj acis paturēt ciet tad, kad auksti, kad ļoti,
ļoti bail,
ļauj neskatīties no tramplīna krītot,
ļauj bērnībā dzīvot,
kājām kailām uz asfalta, saulē kaitēta
saulzaķus medīt.
Rīts nezudīs,
Rīts pakāries dzeloņdrātīs trīc.
Bērnība mirusī, zudusī
Pakārtam rītam plakstos kā asara trīc.
Neviens, neviens nesapratīs.
Šorīt lecu klasītes pār kapu kopiņām
Nekoptām.
Un nesaprast!