Gadās

Manas dienas smagas, garas
lēniem soļiem velkas tālāk
tik nezinu vai pretim debesīm vai ellei
tik nezinu - vai maz manas tās?!
vakari tik īsi, mazi, saguruši
kā vārdi ātri piemeklēti sarunai,
kad nav ko teikt, bet jārunā.
dzīve paslīd garām
ne lēniem filmas kadriem
bet meteoru lietus straumēm..
te atkal raudu, te smeju,
te atkal ceru uz
zvaigžņu lietu dvēselē
ne asarām...
nav viegli būt tādai vienai
šai pasaulē...