Dēļ mīlestības

Un nogalinās mani tā
Kā salda inde – lēnām!
Bet es tik pateicīga būšu
Un nejutīšu sāpju.
Tik tavu lūpu pieskārienu
Savām slāpēm...
Es pacietīga būšu!
Un to, ko gūšu –
Sirdī ieslēgšu kā vienīgo patiesību!
Es nenodošu tevi
Mana mīlestība –
Es tev vienmēr piederēšu cauri mūžiem...

Nāks un ies!
Soļos un skries – mirkļi,
Kurus neaizmirsīs sirds,
Kurus ierakstīs dūjas spārni debesīs!

Es mīlu tevi tā
Kā sauli pavasarī
Krokuss zieds!
Es mīlu tevi tā
Kā diena, kas no nakts nekad neaiziet!
Es mīlu tevi!
Un to man neaizliegt –
Būt pāri mūžībai, gadu simtiem,
Tev kā zvaigznei vienīgai,
Mirdzēt un sevi skūpstīt neaizliegt!

Un nogalinās mani tā
Kā salda inde lēnām,
Bet es nedusmošu!
Vien brīdī pēdējā - laimīga būšu
Dēļ tās vienīgās,
Kas man dzīvot pavēlēja – mīlestības!