Tā nav dzeja. Tas ir Alfas Pluksas dosjē.

Viņa ir melna ar baltu apkakli un baltām ķepiņām.
Ūsas viņai ir ļoti garas.
Viņa ir ļoti pūkaina un mīļa.
Viņa prot atvērt durvis, ja atstāta maza spraudziņa.
Ar ķepām darbojas tik ilgi,
Kamēr durvju sprauga ir tik liela,
Lai varētu izspraukties cauri uz otru istabu.
Kad es eju uz darbu, viņa sēž pie loga un skatās.
Tā darīt viņa pati izdomāja.
Es viņu redzu no ielas un pamāju ar roku.
Varbūt arī viņa kādreiz pamās pretim?
Kad es atnāku no darba,
Viņa mani sagaida koridorā.
Dažreiz viņa tad ir tik samiegojusies,
Ka tenterē kā apreibusi,
Kažoks tāds saburzījies pēc gulēšanas,
Bet sagaida vienmēr.
Pēc tam mēs gatavojam vakariņas,
Viņa aktīvi piedalās un palīdz.
Kad es mazgāju rokas pie izlietnes,
Viņa atnāk un apsēžas apaļajā sarkanajā bļodā.
Nu jau viņa ir liela, ar grūtībām var
Tajā bļodā ievietoties, bet sēž un ķer ūdeni.
Parasti es viņai dodu sauso barību
Un arī to, kas paciņās.
Vispirms viņa apēd visu želeju,
Bet pārējo pēc kāda laika.
Ja man ir desa, viņa arī dabū mazliet.
Klavieru stunda mums ir desmitos.
Es spēlēju sākumā viena pati,
Bet viņa veic dažādus lēcienus
No klavierēm uz galdu un atpakaļ
Un ļoti ātrus pārskrējienus pa istabu.
Pēc tam viņa uzkāpj uz klavieru taustiņiem
Un kādu laiku mēs spēlējam abas divas.
Skan interesanti. Kā mūslaiku modernie skaņdarbi.
Vakaros ap vienpadsmitiem
Mums ir dresūras treniņš.
Es viņai metu gumijas riņķīti,
Viņa pienes to man un gaida, lai metu atkal.
Es metu un metu, bet viņai neapnīk.
Pēc tam mazliet spēlējam futbolu.
Treniņš ir pusstundu, tā mums saplānots.
Pēc tam viņa rok alas zem spilveniem
Un slēpjas no manis.
Vēlāk es rakstu ar datoru.
Viņa ļoti uzmanīgi vēro kursoru.
Kad es zīmēju, viņa skatās,
Kā krāsas klājas viena pie otras
Un šad tad ar ķepu norāda, kur vilkt līniju.
Kad spēlēju spēli „Zooma Deluxe”,
Viņa ķer bumbiņas uz ekrāna.
Pēc tam viņa ieēd mazliet, uz nakti,
Aiziet uz savu kasti
Un nokārto visu, kas kārtojams.
Tad jau arī klāt ir gulētiešanas laiks.
Pluksa iet gulēt pie krāsns uz krēsla.
Tur viņai ir miga no mīkstas jakas.
Kad paliek par karstu, viņa nogāžas
Ar lielu troksni uz grīdas
Un tur izplāksninās kā tepiķis.
No rīta viņa parasti ielien pie manis zem segas.
Tad mēs abas guļam ar galvām kopā
Aprunājamies par dienas darbiem
Un mazliet par putniem, kas lidinās ārā.
Par runčiem es tikai retumis ieminos...
Nezinu, vai vajadzētu viņ