viesis

Tik smaga lietota sajūta,
ka nevar pat uzsmēķēt.
Kas manī tāds,
kas tev liek zaudēt cilvēcību?

Ir ļoti grūti pieķerties,
Mēģināt atklāties, ja
Jau redzu sevi aizejam,
Pirms aizgājis esi tu.

Es nekad vairs nepieļaušu
Sev palikt pēdējai no viesiem,
Lai arī saprotu, ka tas,
Kurš aizgājis ātrāk
Nav nekā vērts un dzīve
Viņam seklāka par grīdu,
Nevaru saprast, kā var neieskatīties
dziļāk, bet tomēr..

Jādzīvo uz adatām, bailēs no
Sava saprāta,
Dabiski saprotot, ko vajag, lai būtu perfekti,
Mākslīgi smaidot kad vajag, lai riebtos
Pati sev.

Un nekad neatsaukties, kad meklē.

Glāsti mani pret spalvu
Līdz asinīm zaudēt galvu
Miesa atsegta salst
Dziļāk tuksnesis kalst
Tas viss jau redzēts
Kam citam pāri stāvēts
Man nav saistoši
Raudāt, smaidīt nedroši
Es brūces noslēpju
Sevi skaisti ietērpju
Es sev pāri vēlreiz netikšu,
Aizgājusi arī palikšu.