Es strīdos ar sevi

Nu nesaki man, ka zini it visu, ka zini kā patiesas ciešanas sāp..
Vai esi redzējis asaru dzidru pa stiklotu rūti kas ripo un rāp?
Tā asara bērnam, kas neredzēs tēvu, ko vilnis aiznes nebūtībā,
Tās rokas, kas gumza priekšautu šķidru un nolaistas savā nevarībā.

Vien māte, kas auklē jau mirušu bērnu un nespēj to zemes klēpim dot
Tie atbildēt spēj, bet nedzird to ausis - vai spēji tu visus tos uzlūkot?
Tu nezini visu , jo nezini arī , kā sāpēm šīm pāri tu pacelties vari,
Ja spēsi par katra likteni vērsties, ja katram no sirds un dvēseles dari.

Tu nezini vēl, ka nenesot laimi, par laimes avotu vari tu būt,
Ja uzņemsies likstas, kas citiem ir nestas, tad spēsi visiem par eņģeli kļūt.
Ja baidies pacelt šo svētīto slogu, kas katram ik dienu ceļā ir mests,
Tad nebrīnies pats, ka sasietām rokām pie soģa uz pekli tiksi tu vests.