Viens atmiņu vētrā

Atceros brīdi - es nomiru toreiz, kad smilšu vētra pār tuksnesi skrēja,
Es paliku viens jo visi ,kas brīvi, aiz klintīm un teltīm noslēpties spēja.
Es gulēju ierakts līdz kaklam smiltīs, jo biju pārkāpis likumu kādu..
Ar pletnēm šaustīts, ar akmeņiem mētāts, vēl dažviet pie sejas turējās āda.

Man degunu aizcirta putekļu plūsma, kas pildīja muti un acis un plaušas..
Man nebija spēka , es nejutu sāpes,tik cerēju- elpu vēl ievilkt sev ļaušu.
Tas bija tik mirklis ,kad izkusa zeme un pazuda kāpas mūžībā šajā,
Tad lēnām es cēlos, no ķermeņa šķīries , lai tālāk dotos Nezināmajā.

Nē! Nebija tā. Man atmiņās ausa, it viss , kas bijis jau ilgi pirms tam
Es tūkstošiem reižu dzimis un miris , lai panāktu pretim- pirmsākumam.
Jūs varat mani spīdzināt, galēt, nav varas par Garu nevienam no jums,
Es nāku , izgaismot ceļu šai tumsā , kas reizi pa reizei tuvojas mums.

No jauna es dzimis par zemes dēlu, pa zemi šo staigāju agri un vēlu
Un jūtos atšķirts no visiem un visa, jo sargāju uguni vārgu un cēlu.
Tas apmāns un maldi ,ka mirstīgie esam, kam liktenis dzīvību dāvā un skauž.
Tik ķermeni vārgo, bet dievišķi skaisto, pa laikam mūžības kalpone grauž.

Nāks laiks, kad visi sapratīs skaidri- nav varas nāvei ņemt kādu no jums,
Tā skola , kas katram attīra garu , viss pārējais migla un maldījums…
Jā, eju jau dzīves pēdējā klasē un priecājos jaunas dzīves kā augs.
Un nākšu pie Tevis grūtākā brīdi, ja dzirdēšu balsi, kas palīgos sauks.