epiafium

Trīs tūkstoš pieci simti gadi,
Lai dzimtu sanskrits,
Simts mani mūži reiz simts,
Es nekad vairs necelšos.
es blakus sliedēm gulēju,
Ar kaijām, ar gulbjiem runājos,
Kanāla malā diedelēju pelēku maizi.
Es logā tavā ieskatījos-
Kā modies-
Līdz rūts svīda ciet manas trakās elpas.
Es arvien turpat, arvien tava
Starp visu.
Es mētājos stacijās, spēlēju vijoli krodziņos pagrabos,
Par salā mirušām rozēm nopūtos,
Es biju visur, es biju viss-
Ieausta mūros, tirgos, dzelzs sirdīs,
Brīvības statujas pakājē.
Es biju vecākā jaunava un ielasmeita lētākā reizē,
Es māte simts bērniem, vēl tavās skavās nebijusi,
Es bagāta nabadze biju,
zīda lindrakiem, sudraba spieķi.
Bet tomēr nedzirdēji tu mani.
Es tik blakus un tomēr
Miljoniem jūdžu prom.
Es raudzījos tevī
Caur debesu kristāla lodi un sniegpārslām,
Bet nekad, nekad mani nemanīji rītos,
Kad modies tu, redzēji raudošo logu.
nopūties tikai, atcerējies,
Pārvilki plaukstu pār tumšajiem matiem
[kas man tik ļoti, ļoti patika]
un klusi teici:
kādēļ viņai vajadzēja
mirt?