Neparastais rīts

Gar manu logu pirmais rīta tramvajs gāja,
Vēl sētnieks ielu slaucīt nebij’ iznācis..
Es atmodos un pakasīju kreiso kāju,
Un pēkšņi sajutos kā mazais trusītis.

Kas nekait tādai baltai mīkstai pūkai,
Vien ēst un dzert tai rūpes svarīgas.
Var runāties ar kaimiņienēm – cūkām,
Un domas atmest dziļas, garīgas.

Bet mana galva, sāpošā un smagā,
Un tas, kas vēl no prāta tajā palicis,
Jau sapņoja par burkāniņiem vagā
Un kāpostlapām, ko man atnesīs.

Ar grūtībām no gultas ārā vēlies,
Es četrrāpus uz grīdas nometos.
Kaut šūpojos kā lapa rudens vējos,
Pēc brīža tomēr stāvus uzslējos.

Pie manis, lepni turot kuplo asti.
Viens kaķis iedraudzēties pienāca,
Bet man, nu kā jau trusim, prasti,
Šis mirklis dikti nesmuks sanāca.

Ko smejiet, man tik grūti gāja,
Nu ko gan teikt tik delikātā lietā?
Ja zarnu trakta darbība ir vāja,
Ir jāēd pārtika, kas nav tik cieta!

Par mīlu šoreiz nerakstu ne vārda,
Jo nezinu es trušu dzīves maldus.
Man šitā zvēra dzīve sarežģīta rādās,
Un tāpēc atkal miegā grimstu saldā.