Par to pašu

Trīs mazi zaķēni pa pļavu skraida aši
Tie šodien pirmo reizi zāli plūca paši!
Tos mamma mīļi parausta aiz ausīm,
Tā sacīt, skraidiet vien, bet klausiet!

Trīs mazi vilcēni no alas izlien braši,
Tos mamma mudina, lai medīt dodas knaši,
Bet vilcēniem ir pašiem savas lietas,
Tie domā – lācis jānoliek pie vietas!

Kad mamma alā lien, tie lapās laižas,
Ir lācis manīts kalna pakājē, pie aizas.
Nu mazie rakari pa savu skaisto pļavu,
Ko kājas nes, jau trauc uz gravu.

Bet pļavas vidū, nez kā nākas,
Pēc mirkļa traka jezga sākas –
Trīs vilki aizķeras aiz zaķiem trim,
Skaļš brēciens aizlido līdz debesīm.

Kurš vairāk pārbijies, ne jausmas,
Redz visiem sešiem acīs šausmas!
Kas tās par milzum milzu garām ausīm?
Klāt nenāciet, mēs jums ar astēm šausim!

Nu visi vienā barā plosās, ārdās,
Šai kaujai gan jau izdomās vēl vārdu!
Bet te no meža atskan soļi smagi,
Nāk alnis ārā, tas, kam lielie ragi.

Jūk mazās radības uz visām pusēm,
Bet alnis tikai galvu pašūpo un klusē.
Tas mierīgs zāli plūc un galvu šūpo,
Bet rakari mūk projām, krītot, klūpot.

Jau vilku māte skatās, kur tad bērni,
Kur palikuši mazie vilculēni?
Te viņu gāž no kājām vesels bariņš,
Mamm, tie ir zaķi, mums bij’ kariņš!

Tā mazie vilki sauc un smaida jautri,
Bet zaķēni vien barā spiežas kautri.
Nu kas tad tā nu būs par traku lietu,
Ka vilki spēlēties ar zaķiem ietu?

Jā, ko lai saka te, ir dabai sava doma,
Un tā tas notiek, katram sava loma.
Un nebūs lemts ar vilku zaķim spēlēties,
Jo letāls iznākums to sagaidīs, paties’!