fosīlijas

Kad pārnākšu es,
tējas tases, mūsu atstātās, jau atdzisušas
Būs.
Tava puse gultā neklātā
Kā vēsturiska fosīlija,
Pagātnes palieka,
kausēta palagā.
Neklāšu.
Nekārtošu.
krūzes tiks atstātas, jo
Kaut milimetru tuvāk tā
Rītam tam, kas grimis
vēstures kupenā.
Kā izmirušu dinozauru bradāts lauks,
Kā bari drontu, fēniksu un citu
fantastiski retu putnu
Asaru rētas.
Tu prom.
Tās tases stāv.
Dzisušas miljons gadu sen,
Pirms mūsu ēras.
Dzintarā iekusuši insekti ir manas
Filigrānās un svētākās atmiņas,
Mīļais,
Par miglā tīto rītu,
Par puspudeli un vēl mazāk
Neizdzertā vīna,
Par tavām acīm,
Kas ne manī raugās
Nu.
Es pārnākšu mājās un vēlēšos
dzert tēju
vēlreiz
Karstu no rītiem.