saver man krellītes

Man tīk kā savus vārdus tu
kā zemenes virknē uz smilgas
Saspied pirkstos, ka sarkanas asinis pil.
Kā melnas pērles tos virtenēs ver.
Sāns pie sāna, smagas un gludas
Tavu vārdu pērles aukstas-
apguļos to perlamutra mirgā.
Līdz asarām.
Man tīk kā savus vārdus tu
Kā lodes pistoles stobrā ber.
Tad izšauj pret mani.
Nāvīgi trāpīgi.
smagi kā damasta aizkari un Damaskas naktis.
Smagi kā azbests un pilsētas mūri uz krūtīm.
Zelta būrītī patveros
Vēlos vakaros, kad
vēlos tavas savērtās vārdpērles
Kaklā sev karināt.
Un smakt.
Tavu vārdu taktis ir svinīgi drūmas,
Tavu vārdu nošu līnijas zin vien
rekviēma līknes.
Tavu vārdu pērles melnās
Nav man.
Vēlos, vēl vienu ver-
virteni tagadnei arī.
Par mani un viegli,
Bez smaguma skaņas,
Stikla pērlītēm baltām.