elēģija NR 06062006

mēs šoziem sazīmējām viens otra mugurās
ledus ziedu rūtis,
rētas un saberzām sālsgraudus plaukstās.
[vai tev nav grūti būt?]
rītos?
mēs atrakām Eldorado zeltu un smaragdus.
pasaki, ja vari- nē, tevi es nemīlu un nekad nemīlēju.
pasaki, ja vari.
mēs kopā esam radījuši pilsētas un mūru drupas,
spārnus,
mēs esam dažus apvāršņus esam, vēl pelēkas velēnas otrādi griezuši.
bez tevis ir grūti, ar tevi būt ir neiespējami grūti.
Bez tevis nav dzīves.
[vakarā pirms miega skūpsti mani un saki,
nevērīgi glaužot aiz auss matšķipsnu:]
“ar tevi ir grūti būt, ar tevi ir grūti, es pazūdu.”
mēs kopā būvējām Ēdeni pamestā rūpnīcā un miljoniem Fēniksu
no jauna sadega, tad atkal
cēlās debesu kupolā, deguši skūpstos un tukšumā.
“es tevi nemīlu, nekad nemīlēju”-
ieskaties acīs man un saki tā, ja vispār vari.
nemelojot grūst postā.
manas pasaules griesti nobrūk,
visi tilti, kas nākotnē ieved
eksplodē.
[ved mani uz savas komētas astes, ved, aizved no mājām, aizved]
cik karsti!
līdz ar jaunām jūnija vēsmām, ar mandeļkociņu ziedu rūgtumu-
grūd mani atvarā,
nogalini-
lai nekad, NEKAD nav jājūt, ka aizej.
[ja kāds tevi man zags, es vienkārši
klusiņām iznīkšu,
veroties tavu melno matšķipsnu kaislīgo tango
vējā.
Svešu man.
es aizeju.
[aizslēdz durvis, atslēgu paliec zem kājslauķa]
es atgriezīšos
[pasaki, ka mīli, pasaki to tūkstots simtu piecpadsmito reizi]
es palikšu.
Palikšu.
Jo bez tevis nav dzīvības tuksnešos.