harmatans

Skaudrs harmatans
Nokož visas zelta narcises,
Kas matos tavas rokas spraustas bija.
Tempļa pakājē vīraku kvēpinu,
Ass harmatans rausta drānas,
Cērt sejā matu grīstes, asinīs krāsotus
Sahāras sarkanus putekļus,
Elpu ciet dedzina.
Smaržo pēc zudumu un pēcnāves dzīves.
Viss, kas labs, zūd, manu faraon
Bet tevis dāvāto zelta narcišu puduri gan
Arvien
Man krūtīs pa rudeņiem zied,
Tevis dāvātās atmiņas iegrieztas manī līdzīgi
Prasmīgiem zīmējumiem sarkofāgvākā,
sarkankoka
Vai grebumā ebenkoka,
Ak, nezinu.
Bet iznīcība valda.
Mēnessnaktīs, šakāļi kad tuksnešos gaudo,
Kaulaino aicinot.
Ass harmatans līdzenumus mīl-
Glāsta līdz sāpēm.
Saules dienās karsētās tuksnesājsmiltīs
rada viļņotas līknes un līnijas.
Tavi pirksti līdzīgi-
Manā ādā kā senlaiku pergamentā,
Nezinot līdzcietību, bez žēluma
Rada zīmes.
Un man patīk-
Līdzīgi.
Viens simbols, manu faraon,
tevis dots
Nozīmē
Mūžīgu
Ne-
iz-nīcību.

___________________________________________ ____________________________________
Harmatans [ sp. Harmatan < afr.] – sauss, karsts ziemeļvējš Gvinejas piekrastē, kurš no Sahāras nes sarkanus putekļus