non-senss

tobrīd un visu dzīvi tu
ķemmēji matus tā,
ka lija no tiem asinssarkanas granātu lāsītes
mēnessūdens
un man bija tik sāpīgi, ka
nevērīgi aiztecēju izlietnē
sev griezu ar eņgeļspārnu vēdām un elkdievu nopūtām
mans taureni, plivinies kaut kur naktsmelnas naftas
saēstās debesīs
es tev līdzi
brīdi pa brīdim
sevi iznīcinu, izlietnē skaloju tā,
ka flīzes apšķīst sarkanām švīkām
un man naktī, naktī bija bail
tā, ka dedzināju telefona katalogam lapas
tās, kur tavs vārds ar adresi koķetē
adrese, kur nedzīvo, tavs numurs miris
miris, lai dzīvo!
un naktis
atkal tās baisās, kaislīgās naktis,
kad sevi satīnā ietinu un mīlu
acīs nevainīgi tavs portretfoto
skatās no pretējās namsienas
man sanāk apmierināt sevi
par izlietnēm un pārplūstošu mieru labāk
man ir tik sāpīgi
ka rītos matus ķemmē
savus vārdus kā cigārus
pie manām lūpām un ādas
tu dzēs
es izdzēšos
kad pāriplūstošs prieka šampanietis
draud mani
no-slīcināt
no-grimusi es
ar tavu skūpstu cigaretēm lūpās