Atmet cerības, aukstā!

autors: Burve77 [dzejoļi]

Atmet jel cerības, aukstā,
Tev mani nesagaidīt.
Atkal man siltas plaukstas
Un vēl es spēju smaidīt.

Man vēl ir sirds, ar ko mīlēt,
Tu vari alkt pēc tās kāri,
Vari man nākotni zīlēt,
Smejot es kāpju tev pāri!

Sagaidi laiku, saltā,
Gan tev arī tas pienāks.
Rindā uz debesīm baltām
Nestāšos vēl šajā dienā.

Mīļotais lūpām siltām
Pieskarsies maigi glāstot,
Nebūs meli un viltus,
Būs tikai brīnumu stāsti.

Pasaka atkal būs dzīva,
Smaidīs man daba tik skaistā.
Tikai tad būšu brīva
Es no šīszemes gaitām.

<< uz saturu

nākamais dzejolis no šī autora >>

Viedokļi par dzejoli
DRAISKULE_20	2006-05-15 15:15
jauks.....patīkams
planeeta	2006-05-15 16:53
Par to pašu...mīlestību,un pasaku gaida visi(bez letālām beigām).:)))
tavssargs	2006-05-15 18:03
Pareizi! Vajag mīlēties,kamēr vēl silta! :))
sibemols55	2006-05-15 19:28
Tad jau 3. pantā būs nāves nāve, bet mums - mūžīga dzīvošana? Ja nē, tad es rakstītu - negaidi mani saltā,laiks pats šis pienāks...Piedod, tās ir tikai manas domas.
klusaisMiileetaajs	2006-05-15 19:32
Burvīgs optimisms! :))
dzerajs	2006-05-15 22:01
ar azotēs kukuļiem siltiem, mēs zagāmies garām gar miltiem...
mamucho	2006-05-15 22:40
Nebeidzamā cīņa starp tumsu un gaismu,savādāk mēs paliekam par daudz salkani.

Komentēt šo dzejoli

Vēlies komentēt šo dzejoli?

Reģistrējies šeit!