naktīs vienmēr skaitu tavu vārdu

Es vienmēr rakstīšu tev prātā,
caur samta tumsu buršos.
Kamēr spalva pirkstos,
kamēr durtās adatas brūcēs sūrst,
kamēr aiz loga lies lietu zelta kļavas,
kamēr pie rūtīm dauzīsies zīle
rītos un vakaros,
pēc graudiem, pēc asins prasīs
Mans kurss uz ziemeļrietumiem,
Ceļš pudeļstikliem bruģēts,
rozēm kaisīts, kur katrai-
ērkšķi piecas asis gari.
Pa zīda, mīlas, ķīlu, vīna ceļiem.
Es varbūt šad tad turēšos par ciešu,
Es varbūt miegā tavu vārdu saukšu vēlreiz
Tas mana pusnakts lūgšana un visu svētā mantra,
Visur, visur svešumā un mājās.
Es varbūt apmaldīšos bieži,
ceļos iegriezīšos greizos,
sev zagšu prieku, grēkošu bezgala
Bet, kamēr domās tavu vārdu dzirdu, zinu-
Atgriezīšos.
pēc gadiem desmit, pat pēc sešdesmit
Es vienmēr nākšu,
es nākšu atpakaļ
tapt atpakaļ par tavu tā, ka
nolapotās kļavas tad
lies sērrūgtenas asaras pār mums-
Kā toreiz, rudenī un ziemās
Man pirkstos rožukronis, lietū, vētrās dilis,
Viss svilis, sadedzis un miris.
Bet tomēr, tomēr-kamēr tavas rokas,
kamēr tava elpa saulē-
Es esmu.
Es miegā kliegšu, kliegšu tavu svēto vārdu,
Lai nāc un mājās mani ved,
Jo sirds te stājas.
Man tevi, tikai tevi vajag.
vēl mēnesi no debesīm to, līko,
Tos dažus vaļus pasauli, kas balsta,
Marmorpieminekli, miglas autu drānas.
Tad sēras stāsies-
Nāc mani atvest mājās,
nīstu aizmirstību galē.
Pēc gadiem simts pat
dzīres rīkosim
Bet tev pie sāniem vēlos dusēt
atkal.
Es nāku.
Tur tumsā, kur vējā logu rāmji klab un grab...

kur viss ir mūsu tur, rūpnīcā aiz tilta,
kur visas gaitas, ceļi, neceļi reiz beidzas.
ir miers.