es stāstīšu tev savu stāstu

Es savu stāstu varbūt pastāstītu tev
Cik daudz tur netaisnības bijis,
Dzīvi mironīgu jūtu līķu,
ķīlā ņemta izmisuma, asaru bez gala,
Es varbūt vestu cauri tevi
saviem tuksnešiem un marmorzālēm vēsām,
kur mirstīgiem spert kāju liegts.
Es varbūt nektārvīnu tavā krūkā lietu
Un skūpstā lūpas tavām liktu klāt.
Es varbūt dzīvi notirgotu,
Tev tango, striptīzu, jeb ko,
Ko vēlies tu uz kinžalmalas nodejotu,
Līdz pēdas asinīs un galvā tikai splīns.
Es tevis dēļ caur pirkstiem rožukroni laistu,
Vairs saulē neraudzītos, slēgtos drūmā cellē
Ja mani svētāk skaistu tavās acīs dara tas.
Es visās, visās savās dzīvēs tevi aicinātu,
Pat tajās, kas tik daiļas nav un tumsā slēptas.
Es visu, visu izstāstītu tev,
Uz plaukstas liktu, miegā ieaijātu.
Tik manas acis ziemā aizsalušas,
Lūpas nolādētas ciet.
Un tavas ausis, mīļais,
Ass dienu ziemeļvējš pilns triecis
Tuksnešsmilšu riekšām.