nestaigā parkos II

vakaros, pirms miega,
tīšu zirnekļtīkla diegus,
ko spārnus darināt pirms ausmas.
Es nātres rokām plūkšu,
Lai šķiedras dabūtu-
Tev kreklu darināt,
Kas pasarga no sāpēm, dara neredzamu.
Es tagad sliktām zīmēm ticu-
Tās asinssārtās svītras pie debesīm pēc saules rieta
Labu nevēstīja,
Tās plēstās vīna glāzes lauskas, aicinoši līkās,
Man itin nemaz netīk.
kalendārā sienas skaitlis todien, krāsots sarkans-
Sola lamatas un bailes,
Neticēt nevienam.
Aizbēgt, aizbēgt,
Griezt laiku atpakaļ
Un neiet, neiet turp,
Kur tūkstots pīķu sirdī dur,
Kur pekles neradījums mūsu klusās gaitas vēro,
Kur lapās vītušās nu guli tu,
Kur līdzēt nevaru.
Vēl burve neesmu.
/bet spārni top, drīz pacelsimies atkal,
prom lidosim ar maija pirmām vēsmām,
prom citās sfērās, bezgalībā.
Mēs atdzimsim/