kazemāta iemītniece /Po un lietus laika ietekme/

Šai drūmā kazemātā iespundēta es,
Man pasaules gaviles liegtas,
Vietā vien indes sāpju sēras nu.

Rīta migla, vieglā dūmaka, pelnbālā princese-
Bērnība,
Kurp bēgusi tu, savas kurpes pie durvīm
Tik piemirstot?

Man dotas bija zaļas fantāzijas ziedu pļavas,
Man plaukstās puķu dēsti, smaržu aromāti.
Nu dūmi vien un pelni,
Melna smilts, truls, apdullinošs klusums.

tavs vaigs reiz smaidīja man
Gaisīgu troņmantnieka prinča romatisku smīnu.
Nu nava vairs, viss ļauniem vējiem aiznests.

Mana sakrālā dvēsele tu-
Dzisusi izmisumā, dzēsta pret brīvu gribu.
Neatkarība viltīgi iemānīta vergu tīklos.

Nu sēras, bēru raudas-
Manas dārgās māsas, pavadones.
Ar tām es stāvu, pirms aust blāvā rīta ausma,
Krastā vientuļas jūras lūdzoties.

starp vētru auriem stāvu, plosošas tukšuma bezgalības,
Gara acīm, gandrīz neredzīgām, skatot dievīgo pagājību-
Tavu acu dzīlēs, plaukstu pieskārienā.

Starp pirkstiem ļauju slīdēt
Ziloņkaula pērlēm senām-
Kamēr tās rit, manī cerība dzīva-
Es tavās krūtīs, dziļi sirdī apbedīta mītu,
Par spīti atšķirtībai, vientulībai, tavam splīnam,
Slīcinātam absinta un vīna krūkās.

Kamēr pērles negurstoši rit, vēl te es turos-
Drūmos kazemātos, dziļi pazemē,
Domās-tuvu paradīzei, gaismā