Dzejoļi par mīlestību
Dzejoļi par pavasari
Dzejoļi par vasaru
Dzejoļi par rudeni
Dzejoļi par draudzību
Dzejoļi par jūru
Ziemassvētku dzejoļi
Dzejoļi par skolu
Dzejoļi par naudu
Dzejoļi par Latviju
Dzejoļi par ziemu
nejaušs dzejolis Iesaki dzejoli draugiem: |
vēlies. smaidīt. nelasi
Viņš vēlējās sev autopsiju sirdī, dzīvam esot
Kamēr gulēja viņa dziļākā miegā Nedzirdot, sapņojot par ēnām. Viņš negribēja pēcnācējus šai naida, posta saulē, tā darīja garīgo abortu pakļaujoties, jo Nav jau jēgas, nav, Mierina sevi sāpinot, Nu viņa grimmējas spoguļistabā, jau modusies, Nav uzodusi nozieguma slēptās pēdas. Tik tuvu, tik tālu, par vēlu cēlusies no tumsas- Vēstneses, sulas no vēnām skalotas izlietnē: Pavasars ir, Sulu laiks, Dzīvīgā daba mostas, lai mirtu no jauna kādu nakti Klusumā, Kad ķiršziedi birst pār zemi sniega veidā, cīruļi nosaluši Līdz janvārim- Ardievu, izbraucu no valsts Ar lausku spoguļa un nokaltušu rozi. Ardievu. Mūžš skalots izlietnē.
Komentēt šo dzejoli
Vēlies komentēt šo dzejoli?
|
|