viltīgs monolgs par svešajiem

tad bijām mēs kritšās zeltlapās,
Svina debesīs reiz ķērca krauķi rudenī.
Mēs cukura skūpstu lipušām lūpām zvēram viens otram
Nezūdošu mīlu tomēr
Slepšus aiz muguras turot krustotus pirkstus,
Zinot, ka rīt ceļi šķirsies.
Un zvēram uzticību mūža garumā
Vara rokudzelžos, nē, gredzenos kaltu.
Mūs rūsa un kodes nesaēd,
Ēd melu skābe.
Fonā krusti , pareizi ticīgo baznīca arī.
Es zvēru,
Es mīlu
Pa īstam,
Pa retam tik bīstami melīgi.
Rudens gājputni trauš
pāris valgu asaru par mums,
Varbūt lietus lāšu.
Kāši aizlido pa vējiem, arī mēs
Katrai vēsai, rudenīgai brīzei līdzi
Tā nenoturīgi.
Pavasaris nenāks, siet savus zvērestus varētu
Mirušos matos, lai atminamies,
ka niekojamies.