pikniks pie bākas II

Jau atkal kaijas ar mani runā
Kaijas
Sāji vēji, bāla, līķautā tītā saulē,
Smilts zem kājām kā berzti mamuta papēža kauliņi
Kā bijušu līķu šķīduši gadsimtu pīšļi
Ar kodētu informāciju katrā graudā
Tik balti
Jau atkal zvejnieks, pusjucis prātā, slēdz ieeju bākā,
Atslēgu pār galvu
Prom jūrā
Jūrā
Un kaijas plivinās nebūt
Jūti jūŗjas elpu
Svaigu, mazliet siļķes, mazliet aļģes, mazliet nostaļģijas.
Ģeķīgais zvejdaris skan labi ainā ar debīlu smaidu.
Harmoniski, it mierīgi klājam
Rūtotu drānu pār kāpu,
Elpojam
Kaijas, kaijas, kaijas
Runā ar mums,
Zemeslode var paklusēt