pasaulīgas muļķības. cilvēcīgi

Ir sārtas, sārtas spodra zīda skrandas
Tavas istabas gaismā iegrieztas.
Dzirklēm kāds plēsis maigo drānu,
Ievilcis tumsā melnos logos
Šos četrstūros dārgos.
Es, buros, buros,
Vārdoju tevi uz deju.
Vai vērts
Dzejot par citronu miziņām?
Pat ja tās manī tā šobrīd
Graužas
Kā saskābis piens kaķēnam kaimiņmājas
Tasītē,
Bēšā, pelēkbālu maliņu
Un velk uz raudienu
Senu, senu
Kā bērndienās.
Kāris kāds šūpoles man
Kreiso roku,
Ar labo-
Uzreiz cirtis striķī svītras.
Kad sēžos,
Lai krītu.
Rīts,
Nācis rīts
Un spēlē kazakos-razbainiekos.
Pievēršos labāk tām citrona mizām,
Rabarberiem
Skābiem,
Bārieniem.
Lai neraudu
Kā muļķa bērns,
Kad striķi trūkst
Ikreizi,
Kad iegribas šūpoties augstāk.