vakars Noasa šķirstā un sniegos

Līdz malām pildīts šis pārdomu šķirsts,
Ka nav pat kur lāsei asaras birt.
Tik bezgala nevainīgs balti krīt sniegs,
Tādēļ, ka mīlu,
Tādēļ, lai nīstu, mītu melnos dubļos
Zem zemisku gājēju soļiem
Ejā zem pilsētas.
Ak, kārtējais vakars
Greizās proporcijās, klusinātās deformācijās.
Varbūt sākšu studēt demonoloģiju,
Cerībā sadzīt tavas domas,
Tik bezgala klusi, klusi,
Sabrukt.
Bridusi jūrā,
Sūtījusi bālu balodi,
Lai nes man zāli
No tavu sapņu dārziem,
Stāsta par laimi,
Kas ainā nākamā jau mirst,
Skūpstu, slacītu nicības vīnā,
Par miroņiem dzīviem,
Kas zārkus līdz vazā,
Par bērēm un kāzām,
Piecām vienā vakarā.
Bet balodis nenāk.
Klusums.
Es studēšu.
Un tagad mājās, mājās
Pār piesmieta sniega atvērto kapu.
Klusi un nemanāmi.
Pārvācos.