Pastaiga uz veco muižu /(Pēc E. A. Po III/

Varu ar vienu pāris pirkstu vilcienu
Radīt veselu pasauli.
Ar vienu pirkstu
Pār tavu bālo pieri
Un lūpām
/es varētu mirt, šobrīd ir labi/
iesim aristokrātiskā pastaigā
pa sadegušu kļavlapu aleju
ielejā, kuras nav,
kur jātnieks bez galvas,
vecas muižas, stūros kur
put alvas bruņas,
grozi ar kaltušām rozēm.
Klusums, gandrīz tumsa,
Sudraba putekļi, zirnekļu tīmekļi.
Mūsu sapņi un splīns,
Stinguši viesistabā,
Vīnkausos un biķeros sen.
Dīvāna atzveltnē iesalis
Tavu roku nospiedums.
Satīna spilveni,
galvu kur neatspiedīsi tu vairs
Nekad.
Nekad, nekad!
Aiz logiem debesīs jau lijis
Rītausmas bālais piens
Pelēki balts
Kā samts.
Šī senā ieleja tagad laikam nogrimusi,
Kad diena,
Jo netieku turp vairs
Viena.
Bez tevis.
Nekad,
Nekad vairs.