traka

Šopēcpusdien, Pētersalas ielā
Manīta kāda būtne,
Meitene laikam.
Esot klaiņojusi, dungojusi senu ķeltu
Šūpuļadziesmu,
Piesējusies garāmejošiem ar stāstu
Par īru stabulētāju, kam bijusi māka
Ar vienu dziesmu
pulku žurku vest transā.
Šī pati persona mērkusi
Sausiņus peļķēs,
svilpusi neesošiem gulbjiem, lai lido tie ēst.
Viņas smaids var raisīt transu.
Bēdziet!
Un viņi bēga.
Bļaujot, ka jukusi,
Draudot ar Tvaika ielu,
Ātrajiem.
Uzbrūciet!
Un tie bruka.
Bet viņa neklausās-
Ataraksija.
Fuksiju rozā vaigi,
Smargada acis raugās šais ļaudīs
Kā mākslas vērtībās,
Smaida un svētī.
Bet viņi
Baidās,
Draud aizvest un izolēt.