Skūpsts

Nakts, pamestas rūpnīcas telpa,
Viņa piekļaujas man un es jūtu
Arvien ciešāk skaujam viens otru,
Līdz ir mums kopīga elpa.

Tumsā tur klaidoņi kaķi skraida
Un satrauktāk sit viņas sirds,
Es jūtu viņa atslābst man rokās,
Un tagad jau viņa krīt.

Vēl ciešāk mūsu ķermeņi sakļaujas,
Melnos zābakus, drēbes pārklāj būvgružu krīts,
Kā dejā mēs griežamies, vīnreibumā,
Un pēkšņi tāds satraukums pār galvām mums krīt.

Skatienu ēnas glāsta mums sejas,
Bez vārdiem mēs sakām viens otram: “Es gribu!”
Nekad mūs vairs netraucēs daba, ne Jūs.
Sakļaujam lūpas – tas saldākais skūpsts!