Līdz sapnis mūs šķirs

Rīt es atkal klaiņošu, starp koku zariem, trausliem un melniem,
Kāpšu uz jumtiem lai lēktu lejā
Un tad atkal pārdesmit nozagtu dvēseļu,
Ziedošu saviem uzticīgajiem dieviem.
Varbūt aizlidošu tur, atkal aiz barjeras,
Kas nodala Zemi no Kosmosa,
Un tad tu zini es būšu,
Ārpus laika un telpas.
Bet neskumsti, sapnī es atnākšu,
Un apskaušu tevi, un teikšu:
Mīļā, neraudi, es esmu klāt!
Bet, kad tu modīsies es atkal projām iešu.
Piedod!