fantāzija par dīķiem

Tavās serenādēs man
Tik daudz lamuvārdu un netīru krāsu, manu gleznotāj.
Ar savu otu uztriep tumsnēju švīku
Molbertā ievietotajam audeklam,
Atkāpies, nelabais.
Aiz loga jau mēness,
Lētā vīna pudele pussausa un mūsu lūpas
Deg skūpstos
Sausos un asos,
Dedzinoši karstos.
Aveņkrāsas palagos gribas krist, aizmigt, rītu negaidīt.
Nedomāt, nebūt,
Klejot nebūtībā,
Tavu gleznaino domu dīķos
Meklēt patiesību,
Aizgaiņājot pīles un saviļņojot mierīgo, glumo
Ūdens līmeni,
Kurā tu kā saplēstu lautu
Spēlē ģēniju.