sieviete ar melnu cepurīti stacijā

Maza, sapuvusi pasaulīte,
Tik skaista
Kā krišana grēkā,
Kā sažuvusi šķēlīte mandarīna,
Ko tu man sniedz
Pa vilciena logu,
braucot uz pagātni.
Bez bagāžas, bez manis,
Nozaudējis atmiņu naudu un kvītis,
Manis izrakstītas tev.
Sajožu mēteli ar neīstas lapsādas apkakli
Un alkaini iesmejos.
Tēloju krustmāmiņu feju,
Kurai nav nekā neiespējama,
Viss cilvēciski nožēlojamais svešs
Un neskar.
Nokrīt priekškars un iedegās sarkana gaisma,
Vilciens atstāj staciju.
mūsu sejas nav vienā vagona logā.
Es apraudu tavu aizbraukšanu
/patiesībā-savu krišanu, kurai nav kompensācijas lētas./
Kaut kā jāvelkas tālāk.
Nav viegli, ja kaklu žņaudz asaras un
Viltotas lapsādas apkakle.