pārākais šedevrs

Uztrenēta acs pārlaižas molbertam.
Kāds teica:
“Klusu! Te top māksla!”
un iebakstīja netīru pirkstu
audekla vidū,
piesārņojot un apgānot sakrālo vidi.
Nāca kāds akcionārs,
Novērtēja, uzlika izsoles sākumcenu.
Pagalma puikas piesmēja un nosmērēja eļļainām ķepām.
Dziesminieks, salauztu lautu, sacerēja balādi.
Vēlāk aizmirsa visu, devās uz rautu.
Daiļa meitene, maijrozēm matos noslaucīja dažas asaras, teica:
“Ak, daiļi!”
Un aiztipināja tālāk
Uz supermārketa pusi.
Ap vakaru pienāca māte un veltīja apbrīnas saucienu klusu.
Drīz devās uz dusu un apklusa.
Arī mīļotais novērtēja-
Ar savu kabatas nazi iegrieza iniciāļus stūrī.
Abu mūsu, savītus ar sudraba čūsku.
Šauboties, čukstot nāk nakts,
Samtainiem kaķpēdu soļiem.
Visbeidzot atčāpo čakls sētnieks,
Vēl trenētāku skatienu ņēmis,
Aizslauka mākslu mēslainē.
Lai netraucē, nemulsina un nesatrauc
Ļaudis.
Laiks dusēt.