***

ar rozīnēm izpušķotā mežģīņu kleita
vēl savādi sāk smaržot kad meitene
mazā no debesskrāpja mēģina ērkšķotās
zemenes salasīt podiņā

un deviņu viļņu smaids atplaukst sejā
atplaukst un tēlo garo pupu

mēnesnīcas meitene
saprot klaudzienus kas nāk no domu
klaviatūras

viņa pieceļas un izstaipa kājas
uz pilsētas torņiem un
noglāsta to vēja gaiļus

kas nu jau klusi guļ
rūsas apakšveļā